Tiešās sējas mērķis ir ievietot sēklu tieši iepriekšējās kultūras atliekās, minimāli traucējot augsni (tiek kultivēti 5-20 % no augsnes virsmas). Tam ir vairāki labumi, kas var būt atšķirīgas nozīmes, atkarībā no apstākļiem.
Lielā pasaules daļā ūdens pieejamība ir ražu ietekmējošs faktors. Tiešā sēja nodrošina mitrumu dīgšanai, jo augsne netiek kustināta un augu atliekas paliek uz lauka virsmas kā laba aizsardzība pret iztvaikošanu. Arī ekonomiskiem apsvērumiem ir sava nozīme, jo vietās, kur sausuma dēļ raža nav liela, augsnes apstrāde nav ekonomiski izdevīga.
Atstājot lielāko daļu augsnes virskārtas neskartu un klātu ar salmu kārtu, tiek panākta aizsardzība pret ūdens un vēja eroziju. Augsnes un barības vielu zudumam erozijas iespaidā ir negatīva ietekme uz vidi.
Neveicot augsnes apstrādi, tiek ietaupīts laiks un izmaksas uz hektāru. Tas, ka nepieciešams patērēt mazāk laika, ir svarīgs apsvērums lielās saimniecībās, un arī, piemēram, rudenī, kad ziemeļu reģionos tiek sēts rapsis, un laika sprīdis no ražas novākšanas līdz augsnes sagatavošanai ir ļoti īss.
Neveicot augsnes kultivēšanu, rodas arī dažas problēmas:
• augu atliekas uz lauka virsmas var izplatīt slimības, kas tiek pārnēsātas ar salmiem
• nav iespējams izlīdzināt nevienmērīgi izkliedētas augu atliekas
• sadīgušās izbirušās sēklas jāapkaro ar ķimikālijām
• var savairoties kaitēkļi, piemēram, kailgliemeži un kviešu vārpu pangoda
• nav iespējams mehāniski izlabot riteņu atstātās sliedes un augsnes pieblīvēšanos
Pats svarīgākais pasākums visu šo problēmu novēršanā tiešās sējas sistēmās ir laba augseka. Tomēr attiecībā uz dažām problēmām, piemēram, kailgliemežiem un izbirušo sēklu dīgšanu, nepieciešama ķīmiska iejaukšanās.
Fiksētas tehnoloģiskās sliedes (CT -kontrolēta satiksme) nozīmē, ka riteņu atstātās sliedes un noblietēšanos iespējams kontrolēt un tas kļūst aizvien ierastāk tiešās sējas sistēmās.
